Par projektu|Preses relīzēm|Reklāmas iespējas
Seko mums:
 Meklēšana:
 





Aktuālā aptauja
Kurās Rīgas centra ielās vajag velojoslu?
Brīvības
Čaka/Marijas
Valdemāra
Elizabetes
Lāčplēša
Stabu
Visās minētajās
Nevienā
Cits variants (ierakstiet komentārā)
 
(varat balsot reizi dienā)
aptaujas rezultāti »
iesaka veloriga.lv


Kā pareizi pieslēgt velosipēdu. Statīvu veidi un video!




Saulkrastu velosipēdu muzejs



Velosipēdu muzejs Krievijā!

 
 



Zaļā Ērgļu veloceļa fotostāsts

Ziņa publicēta: 27.10.2014 14:00
Rīgā ir kāds veloceļš, kurš nevar ne sacensties ar Brīvības ielas veloceļu apmeklētības ziņā, turklāt tam ir skaists nosaukums – Mārupītes zaļais veloceļš. Tomēr ir vēl kāds infrastruktūras objekts, kurš dažās kartēs nav iezīmēts vispār, citā ir iezīmēts kā zaļais veloceļš, toties vēl citā – kā dzelzceļš. Jāpiebilst gan, ka lokomotīves šeit tālu netiktu - ceļš tiešām vairāk piemērots velobraucējam.

Stāsts ir par Rīga-Ērgļi bijušo dzelzceļu. Bijušo, jo nu jau krietnus gadus vilciens šajā posmā nekursē, sliedes demontētas un vecie gulšņi sakrauti kaudzēs lēni tinas sūnu segās. Rīgā ceļš aizsākas kā gar sliedēm ejoša taciņa pie Rīgas un Stopiņu novada robežas bez virziena un galamērķa norādēm. Uz tā iespējams sastapt lapsas, suņus un pārbiedēt dažus vientuļus gājējus.

Sauriešos stacija stāv tik svaigā skatā, it kā gaidītu noteikto stundu, kad vērt vaļā kases lodziņu un tirgotu biļetes. Pēc pārsimt metriem sliedes beidzas un tālāk viss uzbērums ir brīvi izmantojams – labi pieblīvēts gluds smalkas grants ceļš, kur automašīna ir retāk sastopama nekā meža zvēri.

Dažas pieturvietas saglabājušas vairs tikai soliņu un stacijas nosaukumu, bet citā labi saglabājusies stāv branga ēka, kurā iekšā jau saimnieko nevis biļešu pārdevēja un pārmijnieks, bet gan viena vai vairākas ģimenes un daži rajonu pieskandinoši suņi.

Atšķirībā no autoceļiem, vilciena ceļš tiek būvēts ļoti līdzens – bez īpašiem kāpumiem un kritumiem, straujiem pagriezieniem un virziena maiņām. Savā ziņā šāds ceļš ir nedaudz garlaicīgs, jo lielākoties priekšā redzi tālu taisnu ceļu. Tomēr pat pie Ērgļiem nav jācīnās ar stāviem kāpumiem, kas kādu braucēju varētu stipri nogurdināt. Navigācijas prasmes šādā ceļā arī nav vajadzīgas – jābrauc tikai taisni. Viens trūkums šim ceļam ir blakām esošie grāvji, kas gadu gaitā ir aizauguši ar lieliem kārkliem un dažkārt aizsedz krāšņāku skatu uz dzīvi.

Šis dzelzceļveloceļš ir lieliska vieta, kur baudīt klusumu, mieru un dabu kā pavasarī, tā vasarā vai rudenī. Civilizācija, cilvēki un automašīnas tiešām būs retums un tas pat kādā mirklī var radīt pamestības sajūtu.

Īsti nevar saprast vai tas ir tikai dzelzceļš, kas te ir atmiris vai arī visi apkārtnes lauki ir tādi – cilvēku pamesti. Cik daudz vairāk te būtu jābūt ļaudīm, lai dzelzceļš būtu rentabls? Kur tie visi palikuši? Vai varbūt agrāk te dzīvojošais indivīds valstij bija svarīgāks, kad tā dažu dēļ bija gatava būvēt uzbērumu caur purvam, lai viņi tiktu dažkārt aizvizināti un pagasta centru? Vai varbūt šodien visi sēž mājās un nekur nebrauc?

Sīkāku informāciju, kā arī foto atradīsi www.esiaktivs.lv

Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds, Uzvārds:*
e-pasts:* (netiek publicēts)
Aprēķiniet: 12 + 3 =




Preses relīzēm, paziņojumiem, cita veida informācijai:

Ziņojiet par jaunumiem


Partneri un draugi
 »
Top.LV