Velopasaulē bija ieradies Bruno Šulcs, kurš ir ne tikai riteņbraucējs, bet arī rakstnieks, ceļotājs, Pasaules Brīvo Latviešu Klaidoņu Apvienības biedrs. Bruno sevi pierādījis gan ar kāpšanu kalnos, gan kā vēsturisko objektu pētnieku, gan vairāku vērtīgu grāmatu autoru, par ko arī stāstīja raidījumā.
Pasaules Brīvo Latviešu Klaidoņu apvienības ikgadējais saiets
Viesturs Silenieks: - Vai zini, cik daudzas reizes esi uzstājies, lai stāstītu par saviem ceļojumiem?
Bruno Šulcs: - Neskaitāmas reizes, bet pēdējā reize bija Grāmatu svētkos Ķīpsalā. Prezentējām pasākumu Alojā, kur šovasar jau sesto reizi notiks Pasaules Brīvo Latviešu Klaidoņu apvienības saiets. Pasākumu esmu filmējis jau piecus gadus un šogad nebūs izņēmums.
V.S.: - Izstāsti, kas ir šī biedrība?
B. Š.: - Aloja ir vienīgā vieta, kur satiekas Latvijas pazīstamākie ceļotāji. Pēc oficiālās daļas visi pārvietojas uz Ungurpils ezera krasta, tur arī ceļotāji gūst iedvesmu, izklaidējas, kā arī meklē jaunus ceļojumu partnerus.
V.S.: - Arī Tu smelies idejas un ceļojuma partnerus šajā pasākumā?
B. Š.: - Protams! Man patīk ceļot vienam, citreiz divatā un bāzt degunu tur, kur citi to nedara.
V.S.: - Tā ir forša tradīcija, pietam nav arī pārāk daudz dzirdēts par šo pasākumu. Domāju, ka tāda aktivitāte ir pelnījusi plašāku publicitāti, jo tādi ceļotāji, aktīvisti ir ļoti daudzi.
No Eiropas spices ar velosipēdu
V.S.: - Latvijas sabiedrībā Tu kļuvi zināms 90` gadu beigās, kad gatavojies braukt no Elbrusa abām virsotnēm ar velosipēdu. Zinu, ka tikai ļoti epizodiski atceries, kā nokļuvi no virsotnes līdz slimnīcai. (Sīkāk lasi ŠEIT)
B. Š.: - Par šo piedzīvojumu esmu sarakstījis grāmatu “Uzdrīkstēšanās būt pašam sev” - tagad to var lasīt bibliotēkās.
V.S.: - Tas ir emocionāls piedzīvojums, kurš sevī ietver alpīnismu, galējo robežu meklēšanu.
B. Š.: - Viss sākās ar to, ka izlasīju par starptautisku ekspedīciju, kurā trīs aktīvisti bija uzkāpuši 7008 m augstumā Rietumķīnas kalnā. Par šo kāpienu bija rakstīta visai gara atskaite, kurā bija minēts, ka cilvēks viens pats to nevar izdarīt. Tādēļ vēlējos pierādīt, ka tā nav taisnība – ir tikai jāzina, kā to pareizi darīt.
Pieteikts arī Ginesa rekords
V.S.: - Zinu, ka pieteici arī Ginesa rekordu.
B. Š.: - Tā saruna par Ginesa rekordu ilga vairāk, kā pusgadu. Noteikumus, kuri attiecas uz rekorda izpildīšanu, izpildīju simtprocentīgi. Neizpildīju tikai nosacījumu par rekorda pierādīšanu, jo, lai gan man bija bildes un video, bija nepieciešami vēl divi aculiecinieki.
V.S.: - Kāpiens laika ziņā bijis nieks, salīdzinot ar pašu gatavošanas procesu. Ar ko Tavs velosipēds atšķīrās no parastā?
B. Š.: - No malas skatoties noteikti ne ar ko neatšķīrās. Velosipēds sver mazāk, kā 7 kg un ir izgatavots no titāna. Skrūves ir veidotas no titāna vai alumīnija un neviena no tām nepievelk magnētus. Ar vienu atslēgu faktiski var izjaukt visu velosipēdu. Sēdeklis ir veidots no titāna stieņa, izurbti mazi caurumi un tajos savērta makšķeraukla, tādēļ sēdeklis bija vieglākais pasaulē, vismaz uz to laiku noteikti. Pedāļos man bija caurulītes – biju mēģinājis tos veidot no magnija, kurš ir pat vieglāks par titānu, taču tas drupa. Radzes bija veidotas pēc maniem rasējumiem un sastāvēja no trim detaļām.
V.S.: - Vai velosipēds pašlaik ir kaut kur apskatāms?
B. Š.: - Tagad vairāk nevar, bet viņš atrodas veikala “Gandrs” noliktavā.
Valodas zināšanas izglābušas dzīvību
V.S.: - Par saviem piedzīvojumiem esi rakstījis arī grāmatas.
B. Š.: - Jā, kopā tādas ir trīs - pirmā bija “Uzdrīkstēšanās būt pašam sev”, vēlāk uzrakstīju grāmatu par Ķīnas noslēpumaināko rajonu Šenžeņu “Noslēpumainā Ķīna” un beigu beigās arī par nobraucienu no Muztagatas kalna.
V.S.: - Tu arī filmē. Pie kā Tu šobrīd strādā?
B. Š.: - Pašlaik veidoju filmu par melnā pipara ceļu uz Eiropas. Šeit ir stāsts par impērijas laiku, kad pipari maksāja dārgāku par zeltu. Tolaik no Indijas līdz Romai romieši bija izveidojuši ceļu, lai vieglāk būtu pārvadāt garšvielas. Četru gadu laiku esmu nostaigājis šo ceļu no Indijas līdz Romai, turklāt, braucot cauri Ēģiptei, pāris reizes arī izbraucu ar velosipēdu.
V.S.: - Cik nozīmīgi Tev ir apgūt vietējo vēsturi, valodu, braucot uz dažādajām vietām?
B. Š.: - Ļoti nozīmīgi! Vienreiz valodas zināšanas man izglāba dzīvību. Braucot uz kādu romiešu aku noīrēju taksometru. Lejā veda trepes, pa kurām jau lēnām sāku kāpt, līdz taksometra šoferis mani pēkšņi uzrunāja. Nebūtu sapratis, ko viņš saka, būtu apstājies un nokāpis lejā, kur mani būtu nožņaugušas kobras, kuras pa dienām tur slēpjas.
No Romas līdz Kapujas gladiatoru skolai
V.S.: - Zinu, ka pavasarī “Latvijas Avīze” izdos papildizdevumu par velosipēdiem.
B. Š.: - Man liekas, ka tās būt veselas 60 lapas.
V.S.: - Kur vēl plāno aizbraukt?
B. Š.: - Plānu ir daudz. Esmu ieplānojis noiet pašu vecāko ceļu pasaulē, kurš iet no Romas līdz Kapujas gladiatoru skolai. Noteikti filmēšu, bet, ja jutīšu, ka iespējams radīt grāmatu, tad noteikti rakstīšu.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
