Uz sarunu ar Viesturu Silenieku tika aicināti divi Latvijas Riteņbraucēju apvienības eksperti, Rīgas velo darba grupas censoņi, kā arī ikdienas riteņbraucēji jebkuros laika apstākļos – Nauris Lārmanis un Mihails Simvulidi. Šie cilvēki ikdienā strādā darbos, kuri nekādā ziņā nav saistīti ar velo tēmu, bet tajā pašā laikā ir piedalījušies un vadījuši dažādus seminārus valsts un pašvaldības iestādēm un citādi iesaistījušies riteņbraukšanas temata aktualizēšanā.
Ir svarīgi, ka gan riteņbraucējam, gan autovadītājam ir atsevišķa telpa
Viesturs Silenieks: - Nauri, lūdzu izstāsti, kas īsti ir velo joslas. Atminos, ka pagājušajā gadā uz ielām bija sazīmēti zili brīnumi...
Nauris Lārmanis.: - Pagājušajā gadā Rīgas centrā uz ielām bija zīmētas joslas zilā tonī, kuru ideja, būtībā, ir aizgūta no ASV. Vēl pirms šīs līnijas bija izveidotas, es jau sapratu, ka tas ir lieki iztērēts darbs un krāsa, jo gan es, gan Rīgas domes Satiksmes departamenta darbinieks Jānis Andiņš par šo tēmu rakstījām savos maģistra darbos. To pat īsti nevar nosaukt par rekomendējošo velo joslu. Par tām varam ņemt piemēru no Nīderlandes, kurā šīs rekomendējošās joslas zīmē dzīvojamo zonu šaurajās ielās, kur divām pretimbraucošām mašīnām ir samērā grūti samainīties. Labajā malā izveidota rekomendējošā velojosla – tad, ja pa to brauc riteņbraucējs, tam ir priekšroka, bet tiklīdz šī josla ir brīva un divām pretim braucošām mašīnām nepieciešams izmainīties, to iespējams darīt, ar vienu sānu iebraucot velojoslā. Pārsvarā gan vairāk neaizraujas ar rekomendējošajām velojoslām – vai nu ir, vai nav. Uzsākot domāt par to izveidi, ir jānoskaidro, vai ir nepieciešams, kā arī vai pietiek vietas. Būtībā, velojoslas ir nepieciešams, lai pārstātu veidot mākslīgu konfliktu starp gājējiem un riteņbraucējiem. Ietve ir domāta iešanai, brauktuve domāta braukšanai. Ar velosipēdu brauc, tādēļ riteņbraucējiem nemaz nebūtu jāatrodas uz ietves. Josla no infrastruktūras viedokļa ir lēta – vienkāršākajā variantā tā ir balta līnija horizontālā marķējumā. Arī uzturēšanai nevajadzētu sagādāt problēmas, tā atrodas jau uz esošās brauktuves.
V.S.: - Sanāk, ka sētniekiem ziemas laikā nevajag uztraukties par papildu darbiem – josla atrodas uz brauktuves, kura tāpat ir jātīra. Protams, ja būvē velo celiņu, tā ir papildu infrastruktūra, kura atsevišķi jākopj. Kāds labums autovadītājiem?
N.L.: - Ir ērtāk, ja riteņbraucējs uz brauktuves atrodas savā telpā, nevis vienā ar autovadītāju. Ja riteņbraucējs brauc pa ietvi, tad krustojumā, kur satiekas auto ar divriteni, pastāv 11,9 reizes lielāka iespējamība, ka notiks sadursme. Iedomājieties, ka braucat pāri krustojumam! Pretējā labajā pusē uz ietves pārvietojas riteņbraucējs. Autovadītājs, griežoties pa labi, pirmkārt paskatīsies pa kreisi, bet joprojām turpinās kustību labajā virzienā. Tas ir bīstami. Bieži vien dzirdēts visai mistisks arguments – jo vairāk tiks veidota infrastruktūra riteņbraucējiem, jo lielāki būs sastrēgumi. Vai kādreiz esat redzējuši, ka riteņbraucēji stāv sastrēgumā? Tas nav fiziski iespējams! Jo vairāk cilvēki brauks ar velosipēdiem, jo mazāk būs automašīnas, līdz ar to, mazināsies arī sastrēgumi.
V.S.: - Mihail, ko Tu saki par divvirzienu velosipēdu celiņu, līdzīgi kā tas ir Brīvības ielas vienā pusē?
Mihails Simvulidi: - Man šāda veida princips nešķiet pieņemams, turklāt arī Dānijas velo vēstniecība šādu risinājumu nerekomendē. Īpaši pilsētvidē riteņbraucējam jābūt iespējai nokļūt abās ielas pusēs un, ja velosipēdists dzīvo pretējā pusē, tad pēc noteikumiem tam ir jāiet ar kājām līdz gājēju pārejai un tikai tad var turpināt pārvietoties ar divriteni.
N.L.: - Es nedaudz iestarpināšu – tiem, kas atbalsta velo kultūru, ieteiktu teikt “velosipēdu ceļš”, nevis “velosipēdu celiņš”. Izklausās, ka tas domāts bērniem, līdz ar to, nav uztverams nopietni. Vai esat dzirdējuši, ka kāds teiktu “šosejiņa.
V.S.: - Taisnība, arī noteikumos rakstīts “velosipēdistu ceļš”.
Riteņbraukšanas ekonomiskie ieguvumi
V.S.: - Nauri, pastāsti par velo nozīmi valsts ekonomikā. Ar automašīnām viss skaidrs – to lietotāji iegādājas degvielu, maina riepas, industrija kā tāda ir milzīga.
N.L.: - Ja uz brauktuves tiek izveidota velo josla, tad ieguvums mazumtirdzniecībā ir aptuveni 20%. Cilvēks, kurš iepērkas divritenim, velo veikalos iztērē vairāk, jo veikals jāapmeklē biežāk, kā arī lielu lomu spēlē lojalitāte konkrētajam veikalam. Turpretī cilvēkam ar automašīnu visērtāk ir apmeklēt lielveikalus, nevis mazos veikalus, kuriem būtu jābūt vietējās ekonomikas mugurkaulam. Arī Ņujorkā apkopota statistika - izveidojot joslu uz vienas ielas, aptuvenais ekonomikas ieguvums ir 49 %.
V.S.: - Tātad ir jāsamazina autobraucēju skaits, izveidojot gājēju un velosipēdistu infrastruktūru. Liekas, ka ļoti labs piemērs ir Čaka iela – skatlogi ir bezgaumīgi un tukši, jo tai visi dzenās cauri ar automašīnām. Tajā pašā laikā, riteņbraucējs var apstāties pie katrām durvīm.
N.L.: - Velo joslā katrā metrā katru stundu var pārvietoties 7-12 reizēm vairāk, nekā autojoslā, jo velosipēds aizņem divreiz mazāk vietas. Katru gadu Latvijā mirst 15 000 iedzīvotāji no sirds un asinsvadu slimībām, turklāt jāpiemin, ka tās ir milzīgas izmaksas valstij. Ir jādara viss iespējamais, lai cilvēki brauktu ar divriteņiem, bet ir pilnīgi normāli, ka viņi to nedara, ja nav drošas infrastruktūras. Drēzdenes Tehniskā universitāte veikusi pētījumu par automašīnu ārējām izmaksām Eiropas Savienības 27 dalībvalstīm. Šī pētījuma dati liecina, ka Latvijā šīs ārējās izmaksas ir 955 miljoni eiro (iekļauts gaisa piesārņojums, negadījumi, trokšņu piesārņojums). Mēs neesam tik bagāti, lai varētu atļauties subsidēt cilvēkus, kuri lieto automašīnas. Pavērojot Vanšu tiltu no rīta, var secināt, ka katrā auto ir tikai viens cilvēks, kurš lieto telpu, degvielu.
Laba infrastruktūra ir ērta
V.S.: - Mihail, kas, Tavuprāt, ir laba infrastruktūra?
M.S.: - Galvenais, lai riteņbraucējs var pārvietoties droši, ātri, ērti – galvenais, lai nav nekas tāds, kas traucētu braukšanai.
N.L.: - Svarīgi, lai ir labs segums, bortakmeņi vienā līmenī ar asfaltu.
M.S.: - Ērti nav tad, ja pie gājēju vai dzelzceļa pārbrauktuves ir jānokāpj no velosipēda un jāstumj pāri.
V.S.: - Jā, autobraucēji taču nekāpj ārā no mašīnas, lai to pārstumtu. Kādēļ riteņbraucējiem tas skaitās normāli?
M.S.: - Latvijas Riteņbraucēju apvienība izstrādājusi veloceliņu vērtēšanas kritērijus. 15 kritērijos ietilpst arī norādes par satiksmes drošības krustojumiem. Gandrīz visiem veloceļiem, kuri būvēti Latvijā, nav vērojama drošība krustojumos.
N.L.: - Tos pat nevarētu saukt par veloceļiem – labākajā gadījumā tās ir ietves ar citas krāsas bruģi.
V.S.: - Mihail, Tu pa Rīgas ielām braukā ar video reģistratoru. Kā, Tavuprāt, mainījusies satiksme?
M.S.: - Principā riteņbraucēji kļūst arvien vairāk, līdz ar to arī autobraucēji mūs vairāk sāk respektēt.
Paviršība ceļu satiksmes noteikumos
V.S.: - Vai Tu esi aprēķinājis, cik kilometrus gadā Tev sanāk nobraukt?
M.S.: - Tie ir apmēram 4000 kilometri gadā pa Rīgu. Ar velosipēdu braucu katru dienu, izņemot reizes, kad kaut kas jāved – tad izmantoju sabiedrisko transportu vai savu automašīnu.
V.S.: - Tu esi ne tikai aktīvs velosipēdists, bet arī raksti priekšlikumus gan CSDD, gan Rīgas domei par lietām, kuras būtu jāņem vērā. Kā Tu izlēmi tam pievērsties? Ir taču daudzi velosipēdisti, kuri ikdienā brauc, bet šādās lietās neiesaistās.
M.S.: - Ja neviens neko nedarīs, nekas arī nemainīsies.
V.S.: - Tu esi viens no censoņiem, kura darbības rezultātā tika organizēti semināri Rīgas satiksmes darbiniekiem, jo tavos video bija manāms, ka tā ir reāla problēma. Pašlaik aktīvi esi iesaistījies arī Rīgas velo darba grupā. Latvijas Riteņbraucēju apvienībā Tu esi galvenais ceļu satiksmes noteikumu pārzinātājs. Pašlaik CSDD arī ir iesniegti apmēram 50 priekšlikumi ceļu satiksmes noteikumu grozīšanā, no kuriem lielākā daļa ir ņemta vērā. Ja jau tik daudz ir jāmaina, it īpaši velo sadaļā, tas nozīmē, ka noteikumos kaut kas tik tiešām nav kārtībā.
M.S.: - Ceļu satiksmes noteikumos vairākas situācijas ir visai pavirši aprakstītas. Visā Latvijā tiek būvēti velosipēdu ceļus, bet neviens nezina, kam krustojumos ir priekšroka. Piemēram, ja veloceļš ir paralēli brauktuvei un krustojumā izgriežas auto – nevienam nav skaidrs, kā rīkoties. Krustojuma definīcijā teikts, ka “krustojums ierobežots ar noapaļojumu”. Ja veloceliņš ir ārpus krustojuma, tad riteņbraucējam jādod ceļš transporta līdzekļiem, kas brauc pa šķērsojamo ceļu.
V.S.: - Vai ir obligāti jābrauc pa veloceliņu, ja tas ir blakus brauktuve?
M.S.: - Šobrīd spēkā esošajos noteikumos teikts, ka aizliegts braukt pa ceļu, ja blakus atrodas velosipēdu ceļš. Bet, ja mēs paskatāmies noteikumu sākumā esošās definīcijas, tur redzams, ka “velosipēdu ceļš” atzīmēts ar zilu ceļa zīmi, kur vidū ir velosipēds un “gājēju un velosipēdu ceļš” ir atzīmēts ar gājēja un velosipēda siluetu.
V.S.: - Aicinu visus velosipēdistus, kuri ir sodīti par braukšanu pa brauktuvi nevis pa gājēju un velosipēdistu ceļu, droši griezties pie Mihaila vai arī palasīt ceļu satiksmes noteikumus. Ja ir radīts gājēju un velosipēdistu ceļš nenozīmē, ka pa to obligāti jābrauc.
M.S.: - Viens no riteņbraucēju pienākumiem ir rādīt braukšanas virzienus, pacelt roku pie apstāšanās, utt. Starp citu, mūsu priekšlikumos bija minēts, ka apstāšanās žestu nevajadzētu rādīt, jo no tā nav nekādas jēgas.
V.S.: - Tajā brīdī, kad apstājas lēnām, žests nav nepieciešams, bet, ja velosipēdists apstājas strauji, iespējams, ir radusies avārijas situācija un nav iespējams šo žestu rādīt. Kā ir ar ķiverēm – vai tās ir nepieciešamas?
M.S.: - Pašlaik ķiveres ir obligātas bērniem vecumā 7-12 gadiem pieaugušo pavadībā.
V.S.: - Vienīgi jocīgi, ka norādīts šāds vecums – sanāk, ka bērniem, kuri ir jaunāki par 7 gadiem, ķivere nav nepieciešama. Ja bērns brauc sēdeklītī, obligāti ir kāju balsti. Nākotnē paredzēts ieviest šādu principu – tiklīdz braucējs iegūst velosipēdista apliecību, viņš pats ir tiesīgs domāts, vai grib braukt ar ķiveri vai bez. Līdz tam laikam vecāki nodrošina bērna drošību.
M.S.: - Jā, drīzumā velosipēdistu tiesības varēs iegūt jau no 10 gadiem.
V.S.: - Ir problēma arī ar velosipēdistiem paredzētās infrastruktūras būvniecību – bieži vien paši būvnieki īsti nepārzina ceļu satiksmes noteikumus. Piemēram, velosipēdistu ceļa izcelšana ārpus krustojuma, satiksmi padara daudz bīstamāka.
M.S.: - Manuprāt, problēma ir tāda, ka projektētāji un būvnieki paši nebrauc ar velosipēdu, tādēļ arī ir grūtāk iedziļināties. Vēl rakstījām priekšlikumus par sabiedriskā transporta joslām. Pašlaik ceļu satiksmes noteikumos ir teikts, ka riteņbraucējam jābrauc pēc iespējas tuvāk brauktuves labajai malai, bet, tajā pašā laikā, pa sabiedriskā transporta joslu braukt aizliegts. Sanāk, ka riteņbraucējs var braukt pa nākamo joslu vai pa ietvi. Diemžēl, ne vienmēr pa ietvi ne vienmēr iespējams izbraukt.
Katram riteņbraucējam iesakām iedziļināties un izprast ceļu satiksmes noteikumus, lai nepieciešamības gadījumā varētu aizstāvēt savas intereses. Ceļu satiksmes noteikumu izmaiņas tiks pieņemtas šī gada pavasarī.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
