Ja brauks meitenes, puiši brauks tām pakaļ. Tas, ka dāmas brauc ar velosipēdiem, ir lielākais pierādījums tam, ka riteņbraukšana ir dzīvesveids. Rīga Radio raidījumā Velopasaule nebijis gadījums – studijā viesojās sešas meitenes – Emīlija Mikalauska, Viktorija Mežniece, Elīna Terešina, Hristina Šatalova, Paula Nainiša un Vineta Saukāne.
SHE FIX meitenes kopā sanāca mini dromā
Viesturs Silenieks: - Zinu, ka daļa no jums ir apvienojušās „SheFix” organizācijā, kurai drīz būs apritējis gads.
Hristina Šatalova: - Jā, februārī būs gads, bet tā oficiāli organizācija ir dibināta salīdzinoši nesen – vasaras vidū.
V.S.: - Izstāsti, lūdzu, kā jūs visas sanācāt kopā un izlēmāt, ka jāapvienojas.
H.Š.: - Tas nebija tik vienkārši. Sākās ar to, ka pilnīgi nejauši satikāmies mini dromā. Ideja bija Lindai Jakubonei, kura ieteica uzfilmēt kopīgu video. Tad arī tā satuvinājāmies, sapratām, ka ir daudz kas kopīgs.
V.S.: - SheFix ir meiteņu organizācija – vai jūs domājat paplašināties un apvienoties ar puišiem vai tomēr apvienosiet meitenes?
H.Š.: - Domāju, ka paliksim pie meiteņu velobraukšanas popularizēšanas.
V.S.: - Ir tāds viedoklis, ka visizdevīgāk velo kampaņās un popularizēšanā ir tērēt naudu uz dāmām – ja tās brauks, tad puiši brauks viņām pakaļ. Vai Jūs piekrītat?
H.Š.: - Laba doma, man patīk! (smejas)
FOTO: Artūrs Pavlovs
V.S.: - Ikgadējā riteņbraucēju skaitīšana šogad ir apliecinājusi, ka meiteņu skaits uz velosipēdiem strauji pieaug. Viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ cilvēki nebrauc ar velosipēdu ir bīstamība, bailes. Kā jūs tikāt šim slieksnim pāri?
Emīlija Mikalauska: - Katru reizi, kad aizbraucam uz sacensībām, rodas jautājums – kādēļ gadi iet, taču meiteņu skaits mini dromā nepaliek lielāks? Sapratām, ka Red Bull video redzam tikai puišus, kuri brauc, krīt, ārdās. Meitenes noskatās video un nobīstas. Pēc pēdējā Red Bull video redzam, ka meitenes brauc un viņas var. Ceram, ka pēc šī video arvien vairāk meitenes mums pievienosies un aizies uz Piens Velo braukāt pa mini dromu
FOTO: Tenis Dimants
Meitene - velokurjers? Kāpēc ne?
V.S.: - Vineta, es zinu, ka tu ikdienā brauc ar riteni jebkurā gadalaikā, jo tas ir Tavs kurjera darbs. Varbūt pastāsti, cik kilometrus dienā Tev sanāk nobraukt?
Vineta Saukāne: - Kā kuru reizi, taču vidēji sanāk aptuveni 80 kilometri dienā.
V.S.: - Vai Tu jūti kaut kāda veida atšķirīgu attieksmi, diskrimināciju, ja salīdzina ar puišu riteņbraukšanu? Nav tā, ka Tevi, kā meiteni uz velosipēda vairāk palaiž?
V.S.: - Varbūt tā ir, taču īsti neesmu izjutusi.
E.M.: - Es varu teikt par savu pieredzi – ar fiksīti braucu jau gadu. Parasti ir tā, ka respektē meitenes uz velosipēda. Es vasarā darba vajadzībām iegādājos kurjera somu, lai gan nestrādāju par kurjeru. Tiklīdz braucu ar šo somu, liekas, ka cilvēki vairāk respektē, jo tas ir darbs. Tiklīdz es novelku šo somu, liekas, ka situācija izlīdzinās un pret mani izturas kā pret vienkāršu riteņbraucēju.
V.S.: - Vineta, Tu ar savu kurjera somu to izjūti?
V.S.: - Man nav tāda tipiskā kurjera soma, tādēļ to neizjūtu.
V.S.: - Tu esi mēģinājusi mini trekā iekāpt?
V.S.: - Nē – esmu viena no tām, kura nav braukājusi pa mini dromu, toties ļoti gribētu.
V.S.: - Tiek uzskatīts, ka velosipēds ir tipisks pilsētas braucamrīks. Tomēr Vineta ir pierādījusi, ka no Rīgas var aizbraukt uz Budapeštu. Tā bija?
V.S.: - Jā, tā bija. Aptuveni piecus gadus bija vēlēšanās braukt garākus gabalus ar velosipēdu pa Eiropu.
V.S.: - Kur Tu liki mantas?
V.S.: - Mantas liku uz bagāžnieka, kā arī biju paņēmusi līdzi velosomas. Kopā mantas bija aptuveni 10 – 15 kg smagas. Bija traki. (smejas)
V.S.: - Tu esi dzirdējusi vēl par kādu, kurš ar fiksīti būtu veicis tik lielus attālumus? Cik kilometrus Tu nobrauci?
V.S.: - Kopā sanāca 900 kilometri, braucām 9 dienas. Pirms pāris gadiem lasīju par kādu, kurš brauca no Stokholmas uz Barselonu.
E.M.: - Man sanāca braukt Vienības braucienā ar fiksīti. Pierādījām, ka pilnīgi mierīgi varam nobraukt 38 kilometrus – pat ātrāk, nekā dažs labs ar pilsētas velosipēdu.
Sieviešu mini treka izlase
V.S.: - Šo kompāniju es nekautrētos saukt par sieviešu mini treka izlasi. Varbūt mazliet varat pastāstīt par Milānas sacensībām vai Berlīnes fixed days. Paula, varbūt Tu vari izstāstīt vairāk?
Paula Nainiša.: - Berlīnē gan pati nepiedalījos, tur bija Hristina, Linda, Emīlija un Marika. Vasarā sekoja SheFix organizētais treka treniņš, kur bija iespēja pārvarēt bailēm un iekāpt lielajā ovālajā treka šķīvī. Visu vasaru braukājāmies, ļoti satuvinājāmies un izlēmām, ka jābrauc parādīt sevi pasaulei. Braucām, sacensībās startējām ar ļoti labiem rezultātiem, ņemot vērā, kāda bija konkurence no puišiem. Man personīgi tā bija pirmās lielās sacensības – apguvu daudzas tehniskas lietas, kuras būtu grūti apgūt Rīgā, jo šeit nav tik liela konkurence.
V.S.: - Liekas, tur arī apstākļi piespiež saņemties un domāt līdzi. Rīgā tomēr var braukāties un neviens īpaši nekritizē. Tev nešķiet, ka Rīgā būtu nepieciešams kāds treneris, kurš palīdzētu apgūt šos knifiņus jau pirms sacensībām? Jāsauc Tomiņš palīgā!
P.N.: - Tomiņš arī man ir izteicis izpalīdzīgus vārdus. Būtu jauki, ja būtu kāds speciālists, kurš palīdzētu. Tādā veidā šis process pāraugtu no pieredzes brauciena nopietnākās sacensībās.
Meitenes ar puišiem startēja reizē
V.S.: - Kurā sportā vēl ir tā, ka meitenes ar puišiem startē kopā? Nevajadzētu tomēr atsevišķi?
H.Š.: - Man liekas, ka šis sporta veids tieši šī aspekta dēļ ir demokrātisks. Mēs varam parādīt, ka esam tikpat stipras, kā vīrieši uz velosipēda.
P.N.: - Tas ir lielāks gandarījums apsteigt puisi, nekā meiteni. (smejas)
V.S.: - Emīlija, es zinu, ka Tev diezgan traki gāja šajās sacensībās.
E.M.: - Jā, kopā bija 106 dalībnieki, no kuriem bija 32 pusfinālisti. Visi dalībnieki, kuri bija atbraukuši no Latvijas, tika pusfinālā. Iepriekš biju skatījusies mājas lapā, ka startē stiprākie pret vājākajiem. Rezultāts man bija diezgan labs – domāju, ka braukšu ar kādu itāļu puisi. Organizatoriem jautāju, ar ko man vajadzēs startēt un man parādīja Tomu Alsbergu... Domāju, ka sacensības beigušās. Beigās ar Tomu sarunājām, ka sākumā uztaisīsim šoviņu un man ļāva pabraukt pa priekšu – gribēju jau tomēr pavizināties pa lielo bļodu. Hristinai, Paulai, Elīnai paveicās – brauca ar itāļu puišiem un visus apsteidza.
SHE FIX nākotnes ieceres
V.S.: - Vai ir doma taisīt kādu mini droma federāciju, lai popularizētu šo sporta veidu pasaulē?
E.M.: - Domāju, ka mums jāsāk ar to, ka jāpiedalās visās sacensībās. Nepieminēju, ka startēju ar itāļu braucēju, kuru Toms bija nosaucis par vienu no spēcīgākajiem. Man viņu izdevās apsteigt – ļoti žēl, ka video nevarēja redzēt manas emocijas. Es pat nesapratu, kas īsti notiek – tik laimīga es biju. Noteikti jābrauc tālāk arī uz Kopenhāgenu, bet par mini droma popularizēšanu tādā līmenī vēl neesam domājušas.
V.S.: - Kad notiks sacensības Kopenhāgenā?
P.N.: - Ir baumas par 25.janvārī – ceram, ka viss tā arī paliks. Vēl par fiksīšiem varētu piebilst – pagaidām ir patīkami, ka mums pievērš visu uzmanību, jo esam maz. Bet patiesībā mēs ļoti gaidām nākamo sezonu, lai varētu redzēt jaunās braucējas, paplašinātu mūsu kompāniju.
V.S.: - Varbūt pastāstiet ko vairāk par SheFix nākotnes plāniem! Var taču pieteikties meitenes, vai ne? Saprotu, ka var pievienoties arī tad, ja nav fiksītis?
H.Š.: - Nesen esam izveidojušas savu mājas lapu – www.shefix.org, kur var uzzināt par jaunākajiem pasākumiem un citām aktivitātēm. Par pievienošanos – galvenais, lai ir vēlme braukt un iepazīt jaunus cilvēkus – pēc tam sameklēsim arī fiksīti vai citu velosipēdu. Viens no mūsu mērķiem ir turpināt organizēt pasākumus, veicināt urbāno velokultūru.
V.S.: - Pastāsti varbūt tiem, kuri nezina – kas ir urbānā velokultūra?
H.Š.: - Tās esam visas mēs, arī tie, kuri pašlaik ripo no darba uz mājām. Liekas, ka arī apģērbu tirgus sāk pielāgoties riteņbraucējiem. Varbūt arī mēs ar laiku uzsāksim apģērba ražošanu. Viena no urbānās velokultūras sastāvdaļām ir fiksīšu komūna. Ir iesākusies tradīcija „Fixed Weekend” , kuru organizēsim jau trešo reizi. Tas ir pasākums jauniešiem, kuru organizējam tepat Rīgā, lai braucējiem nav jādodas ārpus Latvijas robežām. Galvenais mūsu mērķis ir uzrunāt meitenes.
V.S.: - Kā ziemā būs ar mini dromu?
Viktorija Mežniece: - Esam sapratušas, ka nepieciešams mini dromu pārcelt uz citu vietu, kur būtu jumts. Tiklīdz uzsnieg sniegs, tas paliek slidens un bīstams. Vēlos izmantot iespēju un pateikt, ka meklējam mājas 14 x 7 metrus lielam minidromam. Tas būtu lieliski – mēs varētu trenēties visu ziemu. Tās ir zāles pret jebkuru depresiju, tas ir arī adrenalīns un prieks.
Meitenēm ir iespēja iesaistīties SHE FIX darbībā. Interesentes var sūtīt jautājumus, pieteikties uz she.fix@shefix.org
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
