Pirms kādas nedēļas velosipēdu restaurācijas darbnīcā pie Toma Ērenpreisa satiku kādu uzņēmēju, kas interesējās par detaļām savam starpkaru laika velosipēdam. Aprunājāmies. Viņš izstāstīja interesantu atgadījumu, kas lieliski raksturo notiekošās pārmaiņas mūsu sabiedrības vērtību sistēmā.Braucis ar savu daļēji atjaunoto veclaiku velosipēdu. Sastapis kādu kolēģi, kas, pametis skatu uz braucamo, pieklājīgi līdzjūtīgā tonī apvaicājies – vai tad tiešām tik smagi ar biznesu, ka ar vecu velosipēdu nu jābrauc. Manam sarunas biedram nu bijis jāsmejas, pie reizes skaidrojot, ka veclaiku velosipēds taču ir stila lieta.
Mode mainās. Daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas cilvēka statusu sabiedrībā raksturoja viņa auto. Atcerēsimies Ford Scorpio un BMW “kultu” deviņdesmitajos. Mazauto un kur nu vēl velosipēdi bija nabadzības apliecinājums. Nu labi, ja velosipēds kādu tūkstoti latu cenā un uzkabināts uz Lexus jumta bagāžnieka, tad vēl nekas. Bet braukt pa pilsētu ar velosipēdu, lai visi redz, ka nabags... Sekas – gadsimtu mijas auto sastrēgumi, kādus Rīga vēl nekad nebija redzējusi.
Krīze attieksmi pret lietām ir radikāli mainījusi. Velosipēdistu skaits pilsētā ar katru gadu pieaug. Vairākkārtīgi. Šogad, piemēram, laikā no 8 līdz 9 no rīta Vanšu tiltu šķērso trīsreiz vairāk velosipēdistu nekā pērn, liecina Veloriga.lv veiktie plūsmas mērījumi.
Jau otro gadu pedāļu minēji pilsētas ielās manāmi arī ziemā. Ļoti daudzi no tiem, kas vasarā ikdienas gaitās auto vai sabiedriskā transporta vietā sākuši braukt ar velosipēdu, savu jauno ieradumu ir gatavi saglabāt cauru gadu. Nu labi, varbūt trīs četras sniegotākās nedēļas pabraukās ar ko citu, bet, rīta stundās vērojot braucēju ekipējumu, kļūst skaidrs, ka laika apstākļi īstiem braucējiem nav nekāds šķērslis. Galu galā Rīgas klimats taču neko daudz neatšķiras no tā, kas Helsinkos, Stokholmā vai Oslo!
Skaidrs, ka reti kurš gatavs sava pārvietošanās ieraduma maiņu pamatot ar naudas trūkumu auto degvielai vai sabiedriskā transporta biļetēm. Vienā no nesen veiktajām interneta aptaujām konstatējām, ka daudz patīkamāks pamatojums ir rūpes par veselību. Ticami, jo bez fiziskās slodzes, ko bez maksas gūst braucējs, ieguvums ir arī no satraukuma par naudas tērēšanu transportam pasargāti nervi. Ja finanšu ietaupījums nebūtu motivējošs, izvēli par labu velosipēdam šie cilvēki būtu izdarījuši jau pirms gadiem pieciem vai agrāk.
Veikalnieki stāsta, ka šogad mazāk pērk velosipēdus, toties pieprasījums pēc ķiverēm gan esot audzis. To arī redzam ielās. Rīta stundās ķivere ir katram desmitajam velosipēdistam. Iepriekšējos gados tās manījām tikai ārzemju velotūristu galvās. Mūsējie (pat velokurjeri) rauca degunu, uzrunāti par ķiveru lietošanu. Esot taču neērti, nesmuki. Padomāja ar galvu par galvu un ... pierada. Tāpat kā pamazām pierodam pie atstarojošajām vestēm, ko velosipēdistu mugurās pēdējā laikā redzam aizvien biežāk.
Arī velosipēdi ar bērna sēdeklīti pilsētas ielās vairs nav retums. Kaut vēl bieži manāmi arī vecāki, kas savas atvases pārvadā uz bagāžnieka. Bīstami. Īpaši, ja rīta stundā uz bērnudārzu vestais mazulis vēl snauduļo. Krīze liek taupīt un riskēt... Jācer vienīgi, ka ziemā tā nebrauks. Vismaz ar bērnu uz bagāžnieka ne.
Viena tendence gan nemainās – mūsu līdzpilsoņi ir mūžam neapmierināti. Laikā, kad savos milzīgajos auto sēdēja sastrēgumos, pukstēja, ka pilsēta kavējas izbūvēt apvedceļus, pārvadus, platākas ielas. Tagad, pārsēdušies uz velosipēdiem, niknojas par veloceliņu trūkumu. Un to, ka pa esošajiem celiņiem “ bezkaunīgā kārtā” atļaujas staigāt arī gājēji! Tā jau ir, ieradumi mainās straujāk nekā pilsēta. Teju pusgadsimtu ilgais pārrāvums sabiedrības attīstībā atstājis dziļas brūces. Tomēr gribas dzīvot kā Rietumos. Tūlīt un tagad. Un tā, lai par to nekas nebūtu jāmaksā.
Toms stāsta, ka trīsdesmitajos gados Rīgā jau bijis izprojektēts smalks veloceliņu tīkls. Satiksme attīstījās vienmērīgi. Arī velosipēds tika uztverts kā pilnvērtīgs pārvietošanās līdzeklis pilsētā. Jo īpaši tāpēc, ka mums pašiem bija vairākas rūpnīcas, kas ražoja elegantus braucamos gan kungiem, gan dāmām. Nebūtu okupācijas, varbūt nevis Kopenhāgena, bet gan Rīga sevi lepni dēvētu par velosipēdistu galvaspilsētu...
Pavasarī dāņu rīkotā seminārā izskanēja lieliska doma – velosipēds ir visdemokrātiskākais transporta līdzeklis, tā braucēji pēc statusa visi vienādi. Tā arī ir. Ja kāds sadomā ceļā uz darbu, veikalu vai kino “pazīmēties” ar dārgāku divriteni, ātri atskārst, ka cenai patiesībā ir tikai negatīva nozīme – lielāks risks, ka nozags!
Tad nu sanāk, ka krīze mudina pārsēsties uz velosipēdu, bet tas savukārt tā kārtīgi piekoriģē iepriekšējā laika radītās deformācijas sabiedrības vērtību skalā. |
