- Jāsaprot, ka ziema ir pilnīgi normāla dabas parādība, nevis ārkārtas apstākļi. Tādēļ dažkārt nesaprotu čīkstēšanu par to, ka nevar pabraukt ar mašīnu un, ka netīra ielas utt. Interesanti novērot, ka reti kurš riteņbraucējs sūdzas par laika apstākļiem ziemā, jo tie, kas brauc, tie ir gatavi ziemai.
Ne pa velti, vecie vīri pa ziemu atstāj žigulīti garāžā un līdz pavasarim nevelk laukā, jo viņiem bail pa sāli un rūsu. Kā arī bail sadauzīt.
Kam bail, salst vai bažas nosmērēties, tie izvēlas citu pārvietošanās veidu nevis velosipēdu. Un tas ir normāli, ka atkarībā no laika apstākļiem, atkarībā no situācijas, cilvēki, kuri ir radoši un loģiski, spēj mainīt pārvietošanās veidu. Taču visbiežāk autovadītāji ir neapmierināti ar to, ka netiek uz priekšu, ka nav, kur nolikt auto utt.
Ar gājējiem ir savādāk – tiem tiešām jāiet pa netīrītu ceļa nomali, kur jābrien pa sašķūrētām kupenām. Pa ceļu gājējiem pārvietoties ir aizliegts un arī bīstami. Pilsētās ietves mēdz būt netīrītas vai tās ir norobežotas dēļ no jumtiem krītošām lāstekām vai ēku remonta darbiem un gājēji cenšas atrast drošāko ceļu kā pārvietoties.
Taču jāņem vērā, ka stabilitāte uz divām kājam nav tik liela kā automobīlim atrodoties uz 4 atbalsta punktiem. Pie kam, ar apaviem kājas mēdz slīdēt uz visām pusēm un nokrišanas iespējas ir krietni lielas.
Kas notiek uz Skolas ielas velo celiņa?
Braukšana ar velosipēdu ziemā daļai ir izaicinājums, bet tiem, kas to dara jau vairākus gadus, tā ir pilnīgi normāla un ikdienišķa parādība. Pie kam, braucot ar velosipēdu nav problēmas ar sniega šļuru, kāda tā ir gājējiem, kuriem jābrien ar apaviem pa to. Ritenbraucējs tam visam ir pāri. Nav slapjas kājas un ar sāli balti apavi.
Taču runājot par infrastruktūru, riteņbraucējiem, savukārt, ir savas problēmas – tie, kas brauc ar velo ziemā, tie ziemai ir sagatavojušies un nemaz nečīkst. Taču vienīgā lieta un vieta, par kuru riteņbraucēji ir neapmierināti, ir velo celiņu kopšana. Un tas ir tikai tādēļ, ka Ceļu satiksmes noteikumi liedz braukt pa brauktuvi, ja tai blakus ir velo celiņš. Tas nozīmē, ka nav citas vietas vai citu apstākļu, kur braukt.
Juridiski ir iespēja braukt pa ietvi, taču tā kā gājēji ne pārāk labi pārzina Ceļu satiksmes noteikumus, tad tie ir neapmierināti un norāda uz to, ka riteņbraucējam jābrauc pa blakus esošo velo celiņu. Un pēc loģikas viņiem taisnība arī ir. Ja reiz ir īpaša vieta, tad pa to ir ari jābrauc. Kā arī – riteņbraucējiem pašiem nepatīk braukt starp gājējiem, jo tas ir diezgan bīstami un nevar droši, ērti un ātri pārvietoties. Tātad paliek pāri tikai velo celiņš. Ja nebūtu šāda norma, ka obligāti pa šo celiņu jābrauc, tad ne tikai ziemas laikā, bet arī citos apstākļos, kad celiņš nav braucams, tad riteņbraucēji brauktu pa brauktuvi.
Dažās minūtes izbraucot Skolas ielas celiņu, radās daudz dažādi secinājumi:
1) šķūrētājam ir laikam pateikts, ka jātīra tikai velo celiņš, attiecīgi tur, kur celiņa asfaltētā daļa beidzas, bet tas pārtop bruģī, tur netiek tīrīts. Tātad pat traktora vadītājs(kā cilvēks ar vadītāja apliecību) nesaprot, kas ir velo celiņš un kas nav, tad kā, lai to saprot gājēji, riteņbraucēji un citi satiksmes dalībnieki?
2) Remonta darbi uz ietves notiek atkal uz gājēju rēķina, neparedzot cilvēkiem normālu un drošu apiešanu. Izrakto grunti vajadzēja likt nevis starp bedri un kupenu, bet bedrei abos galos. Gan gājējiem būtu vieta, gan pašiem remontētājiem, gan nedzītu gājējus ar riteņbraucējiem konfliktā uz veloceliņa. Tātad remonta brigādes izpratnes trūkums.
3) Velo celiņa novietojums uz brauktuves ir nepareizi izvēlēts - ja celiņš atrastos mašīnām otrā pusē, tuvāk ielas vidum, tad nebūtu problēmas ar celiņa (tad tā būtu josla) tīrīšanu, jo ar to pašu tehniku ar kuru tīra ielu, varētu notīrīt arī celiņu. Šobrīd tā ir papildus, mazāka gabarīta tehnika, kas papildus izmaksā pašvaldībai naudu. Pie kam, ja būtu josla, tad nebūtu nepieciešams likt gumijas klučus, kurus ziemas laikā traktors mēdz aizšķūrēt un mašīnas nolauzt. Lieki uzturēšanas izdevumi.
Autotransports, kas iegriežas pagalmos traucē riteņbraucējiem, taču auto vadītājs pat fiziski nevar redzēt riteņbraucējus, kas atrodas aiz stāvošām mašīnām. Ja būtu josla, tad riteņbraucējus redzētu sānu spogulī. (zemāk esošais attēls agrāk fotogrāfēts)
Ja celiņš ir izvietots kā tagad, tad ielas profilā veidojas 3 kupenas - abās pusēs velo celiņam un otrā brauktuves malā. Tātad zaudēta un neizmantota vieta.
Auto pasažieri, kas izkāpj, jebkurā pusē izkāpj uz brauktuves – vai uz velo celiņa, vai uz ielas. Tātad pasažieriem nav droša izkāpšana. Kā arī jāņem vērā, ka Skolas ielā 5 atrodas poliklīnika ARS, kur mēdz vest cilvēkus ar ātrām palīdzībām un pār velo celiņu jāripina nestuves vai invalīdu ratiņi. Visām pusēm bīstami un neērti.
Šoferi, kas iet uz automātu maksāt par stāvvietu, ir spiesti 2 vai pat 4 reizes šķērsot velo celiņu, atkarībā no tā, kurā ielas pusē ir šofera iešanas galamērķis. (aiziet uz automātu pār celiņu(1), paņem čeku un ieliek to automašīnas logā(2), aiziet pa darīšanām(3) un atgriežas uz transportu(4)).
Gājēji un auto vadītāji, kas šķērso ielu, ir spiesti apstāties pie velo celiņa, paskatīties uz abām pusēm vai netuvojas riteņbraucējs, tad aiz stāvošām auto mašīnām atkal apstāties un atkal skatīties vai netuvojas transporta līdzeklis. Ja velo josla būtu blakus mašīnām, tad būtu drošāk un skaidrāk gan gājējiem, gan riteņbraucējiem, gan auto vadītājiem.
Zemāk redzamajā attēlā var redzēt, ka visdrīzāk šķērsojums ar ietvi nav tīrīts tādēļ, ka tad tiktu sadzīts priekšā valnis (pat divi – katrs savā celiņa pusē) gājējiem. Tas ir vēl viens arguments, kādēļ labāk ir veidot velo joslas, nevis atsevišķus velo celiņus uz brauktuves. Kā arī – nebūtu nepieciešams tērēt naudu uz speciālu luksaforu riteņbraucējiem, bet regulēt satiksmi ar esošo luksaforu.
4) Zemāk un augstāk redzmais attēls parāda, ka no divām joslām ir palikusi tikai viena. Principā, šis būtu līdzīgi kā, ja Krišjāņa Valdemāra ielā atstātu autotransportam joslu tikai virzienā no centra. Es iedomājos kāds būtu skandāls visos portālos un medijos.
Secinājumi – velo infrastruktūra jābūvē tā, lai tā ir ērti un lēti uzturama, apsaimniekojama un droša, pārskatāma, saprotama visiem satiksmes dalībniekiem.
