Ingus Pērkona stāsts par 1000 kilometrus garu pārbraucienu ar divriteni mājup uz Cēsīm no studijām Somijas ziemeļu pilsētā Oulu lauž stereotipu, ka doties daudzdienu velobraucienos var tikai ar dārgu riteni, speciālajām somām un visnotaļ lielu riteņbraukšanas pieredzi, utt.. Varbūt stāsts par paveikto kādu iedvesmos mesties arī pašam savos velo piedzīvojumos pat tad, ja ir ierobežoti resursi.
Pagātne un plāni
Pirms sešiem mēnešiem Matīss, kurš tobrīd studēja Oulu, man jautāja vai nevēlos viņa tā brīža velosipēdu, kurš gan neesot nekāds veloceliņu pavēlnieks (maigi izsakoties), bet uz priekšu jau kustoties. Tajā brīdi pie sevis nosmēju: „Ko gan es darīšu ar riteni ziemas vidū 200 kilometrus no Polārā loka...”, tomēr galu galā pieņēmu šo dāsno velo piedāvājumu nemaz nenojaušot, ka jau mēnesi vēlāk būšu tā saaudzis ar savu jauno spēkratu, ka pat temperatūras zem -20 grādiem vairs nebūs šķērslis „laiskiem” izbraucieniem.
Tāds ir īsais stāsts kā es tiku pie sava lietotā Helkama sieviešu divriteņa, kas bijis uzticams cīņu biedrs līdz pat šai dienai.
Mēneši pagāja un lēnām manā prātā iesakņojās doma par nelielu piedzīvojumu. Pašos pirmsākumos tā bija vienkārša – ar vilcienu aizbraukt līdz Helsinkiem, pārcelties ar prāmi uz Tallinu un nobraukt 300 km mazāk kā 20 stundās. Pienāca Maijs un sapratu, ka iespējams uzstādītā latiņa ir mazliet par augstu gan man, gan arīdzan ritenim, un reālāks variants varētu būt garākas distances veikšana vairākās dienās. Pie tā arī paliku un pieņēmu lēmumu veikt 1000 km astoņās dienās, proti, aizbraukt no Oulu līdz Cēsīm.
Pirmā diena
Ceļojums aizkavējies par vienu dienu, un tā vietā, lai izbrauktu trešdien no rīta, izbraucu tikai ceturtdien pulksten divos dienā pēc negulētas nakts. Vēl pēdējo reizi mūžā aplūkoju savu tā brīža istabu, uzmetu plecos mugursomu un aizslēdzu durvis. Nedaudz skumji, bet atpakaļceļa vairs nav. Prātā gan vēl šaudās domas par to, vai tiešām ir (nav) prātīgi sākt braucienu šodien un varbūt ir vērts pienācīgi izgulēties un pagaidīt vēl vienu dienu, tomēr līdz ar pēdējo atslēgas griezienu šīs uzmācīgās idejas pagaist un galvā ir tikai viens mērķis – līdz pusnaktij nobraukt 140 kilometrus.
Brīdis, ko esmu gaidījis teju veselu mēnesi, beidzot ir pienācis. Drebošām rokām uzlieku fotoaparātu uz taimera, uztaisu „pašīti” (#selfiju) un sāku braukt. Esmu izvēlējies maršrutu, kas ved cauri manām pilsētas atmiņām. Ripoju tām cauri un ar nedaudz skumju smaidu sejā atceros notikumus, kas padarījuši pēdējos piecus mēnešus par pilnvērtīgu dzīvi, nevis pliekanu eksistenci... (Allright, just stop there, please - es jau te pats sāku sapīties savos salkanajos teikumos)
#Pašītis pirms brauciena
Pirmo stundu pārvietojos tikai pa veloceliņiem, kas Oulu un tās apkārtni caurauž kā milzīgs zirnekļu tīkls. Kā izrādās vēlāk, šis bija mans pirmais kļūdainais lēmums, jo pēc pusotras stundas apjaušu, ka esmu pamatīgi „ieberzies” un braucis nevis Helsinku virzienā, bet gan uz jūru, jo kāds „gudrinieks” bija nedaudz pagriezis zīmes (lai slava viņam). Esmu nīgrs - apsolos vairs neizmantot veloceliņus un turpinu ceļojumu tikai pa brauktuvi (pie šī solījuma arī pieturējos atlikušās sešas dienas).
Ir pagājušas vēl divas stundas un beidzot esmu iegājis kaut kādā braukšanas ritmā, par nelaimi, laika apstākļi vairs nav tik iepriecinoši un gaisā virmo pirmie lietus vēstneši, tomēr ilūzija, ka spēšu līdz pusnaktij pieveikt paredzētos kilometrus, šķiet vēl pavisam reāla.
Pēkšņi, sajūtu spēcīgu grūdienu un gandrīz zaudēju balansu. Jā, aizmugurējā kamera ir uzsprāgusi līdzi paraujot daļu riepas. Esmu nikns uz sevi, jo jau pirms ceļojuma labi apzinājos, ka pakaļējā rata izskats neiedveš uzticību. Saprotu, ka ceļojums jāatliek par vienu dienu, jo jaunu riepu var dabūt vien rītdien. Pārbaudu kameru vēl pēdējo reizi ar domu, ka varbūt to izdosies salīmēt ar gumijas plāksteri un kaut kā lēnām nobraukt vismaz pusi paredzētā maršruta, diemžēl defekts ir pārāk liels...
Par laimi, esmu nonācis līdz nelielam ciemam, kurā gluži kā oāze tuksneša vidū slejas milzīga sporta halle. Divreiz nav jādomā un dodos tur meklēt palīdzību. Pirmais soms, kuru satieku ar skepsi aplūko manu riteni un vēlreiz pārjautā vai patiešām ar šo te „grabažu” grasos aizmīties līdz Latvijai; piekrītoši pamāju ar galvu. Pēc pāris minūšu sarunas viņš jau sēžas mašīnā, lai dotos uz garāžu un nomontētu riteni no sievas velosipēda. Paiet vēl 30 minūtes un esmu glābts. Saku milzīgu paldies un piedāvājos samaksāt 20 Eur par sniegto palīdzību, viņš uz mani paskatās un ar smaidu sejā atbild: „Don’t worry, it’s not going to cost me anything... yet...”. Paspiežam viens otram roku un es turpinu ceļojumu.
Ir vienpadsmit vakarā, pagājuši 70 kilometri kopš incidenta, un lai gan ieplānoto 140 kilometru vietā esmu veicis vien 110, jūtos apmierināts. Tomēr manam priekam ir īss mūžs – nojume meža vidū, kur biju ieplānojis pārlaist nakti, diemžēl ir sabrukusi.
Sāk stipri līt. Pieņemu lēmumu ar steigu meklēt kādu lētu hoteli 10 kilometrus attālajā pilsētā. Tur nonākot ieraugu nelielu kebab&pizza „restorānu”, kas brīnumainā kārtā vēl strādā un kura šarmu nespēju atvairīt. Daudz nedomājot ieturu pusdienas/vakariņas/naksniņas un beidzot ir sajūta, ka garā diena tuvojas nobeigumam; jau redzu neonu gaismās mirgojošu uzrakstu „Sun Hotelli” un cerību pilns skrienu uz galveno ieeju. Vilšanās. Ielu pāršalc skaļš „F*ck!” un es vēl joprojām nespēju neticēt savai šodienas „veiksmei”, jo durvis rotā uzraksts, kas īsumā tulkojams: ”Esam slēgti uz pāris dienām, tuvākais hotelis 30 km, atvainojamies par sagādātajām neērtībām, haha, lol...”.
Ārā stipri līst. Esmu atradis pajumti saimniecības preču veikala nojumē un no kūdras maisiem uzbūvēju sev klubkrēslu. Nekāda karaliskā gulta jau nav, bet tā kā negulētas teju 30 stundas, tad izvēlībai nav pamata. Jau grasos ievīstīties termoveļā un līst guļammaisā, kad izdzirdu tālumā automašīnas motora troksni. Cerība. Paskatos ap stūri un ieraugu trīs smēķējošus jauniešus, kuriem izklāstu savu problēmu un jau pēc pāris telefona zvaniem izdodas atrast naktsmājas. Es smaidu kā muļķis. Piekrītu viņu piedāvājumam un ar visu riteni tieku vests uz 30 km attālo pilsētu, kur esot izdevies pamodināt vienu no tuvākās viesnīcas īpašniekiem. Esmu neizsakāmi pateicīgs. Apmaināmies kontaktiem un solos viņiem ziņot, vai pēc septiņām dienām esmu sasniedzis savu mērķi. Pēdējais, ko atceros no vakara – guļu gultā, veldzēju slāpes ar ledusaukstu Coca-Cola un televizorā nomierinoši skan Simsonu ierastās balsis... pirmā diena beidzot ir galā.
Otrā diena
Pamostos astoņos un, lai gan organismu caurstrāvo nogurums, tomēr ēdiens ir laba motivācija un dodos ieturēt naktī apsolītās brokastis. Ēdu cik varu, jo nezinu, kad būs nākamā reize, kad tikšu pie pienācīgas maltītes (pēc 3 dienām).
Lietus nav mitējies, un debesis ir ietērptas pelēkā skafandrā... Izdomāju pagaidīt un snauduļot vēl trīs stundas, proti, līdz paredzētajam laikam, kad man no viesnīcas ir jāizvācas. Ir divpadsmit dienā, laika apstākļi nav mainījušies, bet man ir pienācis laiks turpināt ceļojumu. Viesnīcas reģistratore vēl paspēj izmest pa kādam savdabīgam riteņbraukšanas jokam; es tikai māju ar galvu, pasaku paldies par naktsmājām un neveikli pasmaidu – joki galīgi nav prātā, apzinos, ka šodien jānobrauc 150 kilometri.
Lai vēl nedaudz novilcinātu laiku, iebraucu blakus esošajā universālveikalā un nopērku lietus mēteļus un Somijas karti. Viss. Vairāk kavēties nedrīkst un ir jāsāk braukt. Stājos ik pa 30 km uz desmit minūtēm. Sākumā gan neesmu pārliecināts vai tā ir prātīga ideja, tomēr jau pēc piecām stundām izdevies nobraukt 100 km, un arī lietus ir mitējies. Beidzot jūtos labi. Ir astoņi vakarā un palikuši vairs tikai 15 kilometri līdz paredzētajai wilderness hut.
Cītīgi izpētot karti pieņemu lēmumu nogriezties no galvenā ceļa un ietaupīt pāris kilometrus. Tas man maksā divas stundas, jo praksē pierādās, ka mans spēkrats patiešām nav paredzēts grants ceļiem un kalniem, kā arī tā vietā, lai ietaupītu „pāris kilometrus”, sanāk nobraukt divdesmit pa meža takām. Ir jau vienpadsmit vakarā un beidzot ieraugu mazu būdiņu upes malā. Diemžēl neesmu viens, upes līkums ir pilns ar makšķerniekiem, kas atbraukuši sagūstīt vietējās foreles, un, spriežot pēc apkārt valdošās atmosfēras, vakara gaitā ir nomainījuši mušiņmakšķerēšanu pret litrabolu (lasīt „dzeršanu”). Tieku uzaicināts uz nelielām vakariņām pie ugunskura. Runājam par zivīm, dzīvi Somijā un savvaļas lāčiem.
Ir pienākusi pusnakts, un arvien aktuālāka paliek problēma par nakšņošanu, jo acīmredzami būdiņā vietu vairāk nav. Man palaimējas un turpat netālu izdodas atrast malkas šķūni. Atvados no saviem vakariņu biedriem, iekaru guļamtīklu un aizmiegu skanot M83 muzikālajiem ritmiem austiņās.
Glaunās naktsmājas un Somijas daba
Trešā diena
Beidzot nelīst un, lai gan esmu par divām stundām aizgulējies, iekšēji valda sajūta, ka viss notiek pēc plāna. Tajā brīdī vēl nenojaušu, ka šī būs neveiksmīgākā ceļojuma diena...
Pusdienas ieturu jau pēc 40 kilometriem - šodienas svinīgajā ēdienkartē ietilpst divi virtuļi un trīs cukura maizītes, kā arī puslitrs Coca-Cola . Kā Mārtiņš Rītiņš teiktu: „Kas var būt labāks par šo!”. Ikdienas apstākļos gan nebūtu stāvā sajūsmā par šādām „pusdienām”, bet šodien ir savādāk - izbaudu katru kumosu ar smaidu sejā.
Atlicis nobraukt vien 70 kilometrus; īpaši nesteidzos un atļaujos biežāk atpūsties kombinācijā ar dabas baudīšanu. Aptuveni sešos vakarā situācija izmainās. Braucot vienā no kalniem mani pārņem elektriskas sāpes kreisajā celī un tajā pašā mirklī saprotu, ka ir radies nopietns sarežģījums. Turpinu braukt vēl desmit minūtes, bet sāpes ar katru pedāļa apgriezienu paliek arvien intensīvākas līdz pat brīdim, kad vairs nevaru saliekt celi. Cenšos stumt. Priekšā vēl 30 kilometri un saprotu, ka nespēšu tikt līdz paredzētajai naktsmītnei.
Nolemju gaidīt autobusu turpat esošajā pieturā, cerībā, ka tā varētu nokļūt līdz tuvākajai pilsētai. Paralēli mēģinu stopēt. Šādi paiet četras stundas, bet no autobusiem nav ne vēsts un arī Somu šoferu sirdis neatmaigst ieraugot mani. Ārā līst. Apjaušu, ka ir pārāk vēls un manas izredzes nokļūt līdz pilsētai ar katru minūti paliek arvien niecīgākas. Ir jāatrod pajumte no lietus. Atceros, ka pirms kāda kilometra redzēju nelielu kotedžu pie ezera. Dodos turp.
Sāpes, šķiet, mazliet mazinājušās un vēl pēdējo cerību motivēts uzsēžos uz riteņa. Tālāk par desmit metriem gan netieku un sāku skaļi lamāties. Trupinu stumt. Pa ceļam uz kotedžu ieraugu vientuļu koka baznīcu un ziņkāres dzīts dodos turp. Baznīca ir pavisam necila, tomēr pie tās ir neliela nojume, kas varētu kalpot par patvērumu no lietus. Nolemju palikt tur.
Situācija nav galīgi bezcerīga un par laimi, esmu bijis pietiekami apdomīgs un pa dienu nopircis divas šokolādes tāfelītes un mazo iepakojumu cepamdesu. No pieredzes zinu, ka ēdiens vienmēr uzlabo omu un pašlaik tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Pēc 20 minūšu cīņas beidzot ārā izdodas iekurt ugunskuru un vakariņās ir karstā šokolāde ar desiņām. Varētu būt sliktāk. Domāju pozitīvu un lieku cerības uz rītdienu, lai gan apzinos, ka iespējams ceļojums ir beidzies... Izklāju guļammaisu pie baznīcas durvīm un dodos pie miera.
Lielceļa romantika un vakara pārdomas
Ceturtā diena
Pamostos mazliet pēc sešiem. Ātri sapakojos un pēc iespējas ātrāk dodos uz jau labi zināmo autobusa pieturu, lai sāktu stopēt. Šoreiz man paveicas, un jau pēc pusstundas piestāj kāda sieviete, kas redzējusi mani vakar tajā pašā vietā, tiesa gan, viņa brauc pretējā virzienā, tomēr tiek sarunāts, ka mani līdz pilsētai aizvedīs viņas paziņa.
Beidzot esmu nokļuvis līdz aptiekai un, pārrunājot savu situāciju ar farmaceiti, iegūstu savā īpašumā stiprus pretsāpju līdzekļus. Vēl gan priekšā neziņa, tomēr klusībā ceru, ka izdosies turpināt braucienu.
Kamēr iedarbojas zāles, sēžu kādu labu laiku uz soliņa, kur mani par kompanjonu izvēlas vietējais „bomzis”, kas pārsteidzošā kārtā prot lauzītu angļu valodu. Runājam par Elvisu Presliju un Mercedes mašīnām... Līdz ar sāpju mazināšanos mūsu sarunai pienācis gals, paspiežam viens otram roku un es turpinu braucienu.
Pirmie kilometri gan paiet diezgan lielā diskomfortā, tomēr jau pēc brīža esmu iemanījies mīties turot kreiso kāju uz pirkstgaliem, tādējādi pēc iespējas samazinot nepieciešamību to kustināt. Nezinu cik tālu šādi tikšu, tādēļ lieki laiku netērēju un nolemju braukt, kamēr vairs to nespēšu. Šādi paiet divpadsmit stundas un ņemot pauzes ik pa 20 kilometriem jau esmu nobraucis 180 kilometrus. Nonākot galamērķī, nokāpju no riteņa un sāku lēkāt kā pilnīgs muļķis. Cilvēki skatās, bet man vienalga.
Par godu šodienas veiksmei ir laiks sevi palutināt. To darīšu vietējā RAX bufetē, kas ir īsta fast food meka – samaksāju desmit eiro un ēdu, kamēr picas un lazanja izraisa riebumu. Blakus apsēžas jauns krievu pāris no Sanktpēterburgas un sāk apspriest manu ne visai glaimojošo ķermeņa aromātu. Iesaistos sarunā un piekrītu, ka man tiešām vajadzētu nomazgāties (jums vajadzēja redzēt viņu sejas izteiksmes tajā brīdī). Mūsu galdiņu pārņem neveikls klusums, tomēr jau pēc pusstundas attopamies iegrimuši omulīgās sarunās. Šķiramies uz pozitīvas nots un saprotu, ka nudien pelde man nenāktu par skādi, jo ķermeņa aromāta skalā no 1 līdz „bezpajumtnieks” sāku sasniegt teicamnieka cienīgu rezultātu.
Pēc nelielas apaļā galda sapulces (ar sevi) izvēlos nomaļu piepilsētas pludmali par savām šīs nakts mājām un, tā kā laika prognoze ir iepriecinoša, beidzot varu iekārt guļamtīklu starp kokiem nebaidoties no lietus. Vēl tikai atlikusi pēdējā lieta, kuru izsvītrot no šodienas pienākumu saraksta... Peldu uz muguras un lūkojos debesīs – sajūta it kā visas problēmas būtu pagaisušas un esmu tikai es, ezers un debesis... vienatne...
Savā vaļā kopā ar uzticamajiem biedriem - odiem
Piektā diena
Ir septiņi no rīta un mani pamodina skaļš „Good morning!”. Pirmajā brīdī nesaprotu, kas notiek un kur esmu, tomēr jau pēc pāris sekundēm apjaušu, ka man virsū lūkojas pavecāks tūristu pāris, kas izvēlējušies blakus esošo dabas taku, par viņu tā rīta nūjošanas „trasi”. Pēkšņi atmiņa atgriežas un atceros, ka esmu viņus jau saticis iepriekšējā vakarā pludmalē un atbildu ar samiegojušos „Heeey! How’s it going?”. Pārmijam vēl pāris neveiklus teikumus un viņi turpina ieplānoto maršrutu, savukārt es mēģinu atrast motivāciju izlīst no guļamtīkla. Tā ilgi nav jāmeklē, jo ieraugu, ka daļa manu mantu atrodas izmētātas pa apkārti. Pirmā doma – esmu apzagts... Cītīgi aplūkoju atlikušo somas saturu un konstatēju, ka visas, manuprāt, vērtīgās lietas ir neskartas; „laupītājs” darbojies klusi, bet mērķtiecīgi - apgrauzis Somijas karti, veicis nelielus „uzlabojumus” manā lietus mēteļa dizainā un pagaršojis iepriekš nopirktās brokastu bulciņas, no kurām par garšīgāko atzinis biezpiena maizīti. Atvieglojums.
Rīta iesākums iedarbojas labāk par kafiju un miegs ir pagaisis. Prāts ir mierīgs, jo šodien jānobrauc vien 130 kilometri līdz Helsinkiem. Iedzeru pretsāpju līdzekļus un vēl pēdējo reizi uzmanīgi pārbraucu ar acīm pāri apkārtnei, naivā cerībā ieraudzīt šīs nakts varoni...
Pa dienu uzturu ierasto braukšanas tempu un stājos ik pa 20 kilometriem. Laiks skrien pārsteidzoši ātri, un jau pulksten divos kādā Helsinku lielveikala stāvlaukumā malkoju aukstu Red Bull. Esmu sagrābis rokās zili sudrabaino bundžiņu gluži kā tādu nelielu uzvaras talismanu un apzinos, ka grūtākais ir aiz muguras.
Tālākais plāns ir atrast iepriekš sarunātās naktsmājas, jo šo nakti esmu ieplānojis pavadīt civilizācijā kā normāls cilvēks. Norunātās vietas atrašana, protams, man sagādā nelielas problēmas, jo, lai arī vārdi „karte” un „orientēties” nav pilnīgi sveši termini, tomēr man laikam piestāvētu apzīmējums „topogrāfiskais idiots”. Par laimi, neesmu pilnīgi bezcerīgs gadījums un četrdesmit minūšu ilga maldīšanās vainagojas panākumiem.
Braukšana ir beigusies un var 20 stundas atpūsties. Vakara noslēgumā skatos klišejām pārbagāto Spiderman filmu, ēdu zemenes un ļaujos omulīgām sarunām. Prātā dzimst doma piepildīt klusi loloto sapni un nobraukt attālumu Tallina-Cēsis mazāk kā divdesmit stundās...
Sestā diena
Ir vienpadsmit no rīta un es jau atrodos uz prāmja. Ārā atkal līst, tomēr tas nemazina manu entuziasmu veikt paredzētos 300 km, jo tāpat negrasos nekur apstāties ilgāk par 15 minūtēm, līdz ar to laika apstākļu faktors kļūst diezgan mazsvarīgs.
No ostas izbraucu pulksten divos un cītīgi sekoju zīmēm, lai nonāktu uz Pērnavas šosejas. Bez pārsteigumiem... Protams, ka kārtējo reizi esmu izvēlējis „taisnāko” ceļu un tā vietā, lai pa tiešo brauktu uz Pērnavu, braucu pa kaut kādu mistisku apvadu, kas iet Narvas virzienā. Varu sevi apsveikt un esmu ieguvis papildus 30 kilometrus (īsts malacis), tomēr nedrīkst lieki izšķiest laiku un pieņemu lēmumu braukt līdz Pērnavai pēc iespējas ātrāk.
Tā kā braucu pa šoseju paliek ļoti garlaicīgi, jo ainava teju nemainās un ceļš ir pilnīgi taisns. Skaitu ceļu stabiņus, mašīnas, dungoju pazīstamas dziesmas un visādi citādi cenšos sevi izklaidēt. Šķiet, ka pat vienā brīdī aizdomājos par tik absurdām tēmām kā suņu psiholoģija un kaķu skaistumkopšanas saloni. Beidzot esmu Pērnavā, ir pus desmit vakarā un, nobruņojies ar diviem hotdogiem, vietējā Statoil’ā domāju par to, cik kilometri vēl jānobrauc līdz robežai. Ilgi kavēties nedrīkst, jo pēdējo stundu celis atkal sācis veikt protesta akcijas pret riteņbraucienu, tomēr apsolos sev, ka līdz Latvijas robežai tikšu, kaut vai rāpus.
Brauciens turpinās un arvien lielākas problēmas rada kravas mašīnas, kas līdz ar krēslas iestāšanos šķiet aizmirsušas par ātruma ierobežojumiem un traucas man garām ar bīstami lielu ātrumu. Dzimst kārtējā ģeniālā ideja un benzīntankā iegādājos zaļo atstarojošo vesti, kuru ar savilcējiem piestiprinu somai, lai būtu ne vien labi pamanāms, bet arī varbūt kādam no šoferiem liktu nomest ātrumu ar domu „Eh, ja nu menti tomēr...”. Stratēģija nostrādā un atlikušo nakts daļu visi man brauc garām ar lielu bijību. Nakts ir skaista...
Izrādās, ka Latvijas robeža nav tik tuvu, kā biju iedomājies; nonāku tur mazliet pēc vieniem naktī. Esmu neizsakāmi laimīgs un lēkāju pa tuvāko stāvlaukumu, tomēr atslābt vēl nedrīkst un jāpieveic atlikušie kilometri līdz desmitiem rītā.
Turpinu braukt. Sajūtu, ka līdz ar Latvijas robežas sasniegšanu esmu zaudējis daļu spēku un ceļš līdz Tūjas pagriezienam liekas kā mūžība. Kārtējo reizi esmu pieļāvis kļūdu, jo no Salacgrīvas līdz pat Tūjas pieturai neesmu ne reizi apstājies, lai atpūstos. Desmit minūtes pagulšņāju pieturā un turpinu braukt.
Ir uzausis rīts un es iebraucu Limbažos; pēkšņi organisms sāk dot skaidrus signālus, ka pietiek braukt. Paliek slikti. Par laimi esmu ticis tik tālu, kā līdz Statoil’am un nekas neatliek kā skriet uz tualeti un cīnieties ar „dēmoniem”. Veicu pāris izmisuma zvanus un esmu jau gandrīz pārliecināts, ka līdz Cēsīm netikšu, tomēr brīnumainā kārtā, pēc pāris motivējošiem teikumiem no brāļa, saņemu sevi rokās (ne jau burtiski) un turpinu „laisko” izbraucienu. Pēdējie 40 kilometri paiet kā pa miglu, un ripoju tādā kā kruīza kontroles iespaidā ik pa brīdim izspļaujot pa kādai beigtai mušai, kuras mistiskā veidā vienmēr spēja atrast ceļu līdz manai mutei...
Šoseja un māsa nakts
Pareizs laiks ir 9:47 un es stāvu pie zīmes „Cēsis”; ir izdevies veikt 330 kilometrus mazāk kā 20 stundās ar vienu pārnesumu un pusotru kāju. Vēl tikai atlicis uztaisīt #pašīti pie pieminekļa un „Arlabunakti!”. Ceļojums ir beidzies... Esmu mājās... Ir labi...
Pārpublicēts no datsomija.blogspot.com
