Publicēti pirmie video no 5.februāra velobrauciena pa aizsalušo Lojas upi

Neraugoties uz bargo salu, vairāk nekā desmit veloaktīvistu pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētāja Viestura Silenieka mudinājuma 5.februārī devās braucienā pa aizsalušo Lojas upi. Internetā publicēti pirmie video no velobrauciena.

Aģentūrai LETA Silenieks paudis, ka pasākums domāts riteņbraukšanas popularizēšanai, lai pierādītu, ka pastāv alternatīvi pārvietošanās veidi. "Vēlamies pierādīt, ka var braukt arī ziemā pie mīnus 30 grādiem," teica Silenieks.

LETA norāda, ka braucienā piedalījās mainīgs skaits cilvēku - no 13 līdz 18, jo daži pēc kāda posma braucienu beidza, bet citi pievienojās. Pasākumā piedalījās arī kāds veloaktīvists no Brēmenes (Vācija) .

Twitterintervijā pirms brauciena (lasi to ŠEIT) Viesturs Silenieks Veloriga.lv pauda, ka pa aizsalušām upēm braucot jau kādus  9 gadus, vienu vai divas reizes sezonā.

Savā mājaslapā www.Silenieks.lv brauciena rīkotājs raksta: 

"Ziemas velo braukšanai ir viena unikāla iespēja – pēc tam, kad sals vairākas dienas ir noturējies zem -10 grādiem, lielākā daļa Latvijas upes ir pietiekami aizsalušas, lai pa tām varētu ne tikai iet kājām, bet arī braukt ar velosipēdu. Šāda iespēja ir ne katru gadu un arī dažas dienas gadā. Jo tad, kad auksts laiks ir noturējies ilgāku laiku, tad sāk kristies upēs ūdens līmenis un ledus sāk no krastiem plaisāt un lūzt. Tādos brīžos kļūst grūti un bīstami izkļūt no upes krastā.

Mazās upes ir brīnišķīgas tieši ziemas velo braucienam, jo vasarā tās mēdz būt pa seklu, lai laivotu, brīžiem pārāk daudz sakrituši koki, kas traucē braukt ar laivu. Taču ziemā ir līdzens segums(ledus) un viegli apbraukt, apnest velosipēdu apkārt šķēršļiem.

Lojas upi šogad izvēlējos tādēļ, ka 11.februārī ir paredzēta Latvijas Lielās talkas orgkomitejas talka Lojas upē. Un šis pie reizes ir viens no izpētes pasākumiem, lai novērtētu cik daudz upē ir sakrituši koki.

Velosipēds kāds nu kuram ir, galvenais ļoti silti saģērbties – dūraiņi, sejas maska, var lietot slēpošanas brilles, cepure, zābaki, vairākas bikses, termosā silta tēja. Braukšana nav uz ātrumu, bet gan pozitīvu emociju gūšanai.

Pirmais posms līdz Raganas – Bīriņu ceļam aptuveni 4 km, otrs posms līdz Raganai arī aptuveni 4 km. Pēc tam ir iespēja vairākās vietās pārtraukt braucienu, ja pa grūtu, sāk salt vai citi iemesli, jo pie upes vairākkārt pienāks

Lojas apraksts:

26 km garā upe ir slavena ar daudzajām smilšakmens klintīm, kur atrodamas bruņuzivju atliekas. Lojas upe 17. gs. kartēs saukta arī par “Vēžu ķēniņa strautu”. Vietējie iedzīvotāji senatnē piešķīruši klintīm dzejiskus nosaukumus – Bruņinieka lēciens, Andreja klints, Mārtiņa siena, Loreleja, u.c. Domāju, ka visi esat šai upei pāri braukuši, bet vairums nav pamanījuši – Braucot pa Valmieras šoseju, uzreiz aiz Murjāņiem ir dziļa grava, kur šoseja gravas apakšā arī šķērso upi. Vēl tagad gravas apakšā ceļam vienmēr ir iesēdumi un tas esot no tā, ka kara laikā vecais tilts bijis nodedzināts un tādēļ esot gravā vienkārši sagāzti baļķi. Tie arī pūstot un sēdina ceļu. Lojas upe iztek no Jērkules ezera, kas ir apmēram 4,5 km no Raganas, Valmieras virzienā.