Ne tik daudz fiziski, cik morāli, Rīgas ielas ir nonēsātas, gluži kā veci ādas apavi. Tiem var smērēt vislabāko smēri, tos var pat nokrāsot, tie kaut kā pildīs savu funkciju, bet ir skaidrs, ka tie ir nonēsāti. Tāpat ir ar Rīgas ielām, un velojoslām, kā smēri.
Toms Kokins bieži ir izteicies, ka Rīgas Dome beidzot ir sapratusi. Sapratusi ko? Ka riteņbraucēji ir problēma, vai riteņbraucējiem ir problēmas? Diemžēl ne Rīgas Dome, ne RD Satiksmes Departaments nav sapratuši neko. Velojoslu pasākums ir nekas vairāk, kā Rīgas mēra centieni parādīt sevi kā progresīvu personu, centieni attālināties no pensionāru favorīta tēla.
Kāpēc gadiem tika sludnāts, ka normatīvā bāze neatļauj izveidot velojoslas, ja tādas jau eksistēja dabā Imantā, Anniņmuižas bulvārī, un Centrā, Bruņinieku ielā?!? Kāpēc Liepājā, lai arī neveikli, tomēr tika izbūvētas velojoslas? Vai Rīgas Domes iestādes un atbildīgie darbinieki gadiem ir pārkāpuši likumus?
Starp citu, CSDD taču veic drošības auditu – nebūšu pārsteigts, ja Liepājas ielu rekonstrukcijas un velojoslas būtu apstiprinātas arī no CSDD puses. Rodas iespaids, ka lielie kungi bija ar mieru ļaut tiem tur, ar tiem ciskudriļļiem, spēlēties ārpus centra, bet no centra gan turieties pa gabalu. Centrs ir mašīnām. Nekā, kungi, pilsētas un it īpaši to centri ir cilvēkiem. Cilvēks uz divriteņa joprojām ir cilvēks, cilveks automašīnā kļūst anonīms, un neievainojams, un attiecīgi uzvedās.
Velojoslas riteņbraucēju problēmas risina tikai virspusēji, turklāt neatbildēts paliek jautājums, vai problēmas ir riteņbraucējiem, jebšu, tomēr, pilsētai kopumā. Turklāt, lai arī ilgstoši sadarbojos ar Tomu tieši velojoslu idejas darbā, tā arī neesmu sapratis, kāds īsti ir uzdevums. Izstrādāt velojoslu projektus un tos realizēt, vai mainīt pilsētas iedzīvotāju pārvietošanās paradumus – piedāvājot kvalitatīvas alternatīvas? Tas arī ir tas, ko Rīgas Dome un Rīgas mērs joprojām nav sapratuši.
Velojoslas vietējas nozīmes ielās ir nejēdzīgas. Piedāvātajās ielās (ne visās) ir vispār jāaptur privāto auto tranzīta satiksme. Tad nekādas velojoslas nebūs jāzīmē. Vispirms ir jāsāk ar veloinfrastruktūras mugurkaulu – tas gandrīz visur būtu identisks pašreizējo maģistrālo ielu tīklam.
Cilvēks ar divriteni vēlas nokļūt turpat, kur cilvēks ar automašīnu – skolu, darbu, veikalu u.c.. Bez šī mugurkaula velojoslas centra ielās ir nekas vairāk kā apavu smēre nonēsātiem apaviem. Problēmas krustojumos nekādi netiek risinātas, problēmas sabiedriskā transporta pieturās netiek risinātas, galvenais, ka joslas varēs uzkrāsot ātri un lēti.
Neviens nerunā par to, ka Rīgai steidzami nepieciešams savs mobilitātes plāns, par to, ka privātais autotransports sevi ir izsmēlis – tā Vvid Rīgas centrā ir ap 15 km/h. Satiksmes Departaments joprojām mēra ielu caurlaidību transporta vienībās, nevis cilvēkos. Cik cilvēku vidēji ir uz Vanšu tilta, katru rītu un vakaru? ~1.2 katrā automašīnā! Cik cilvēkus uz divriteņa varētu ietilpināt šajā telpā? Vismaz 5 reizes vairāk.
Satiksmes Departaments, pretrunā visiem plānošanas dokumentiem, plāno Čaka ielas rekonstrukciju, kura ielu pārvērstu četru joslu maģistrālē, uz gājēju rēķina, protams. Es patiešām neredzu nekādu izpratni.
Diemžēl, arī CSDD trūkst izpratnes par satiksmes drošību.
Esmu bijis CSDD, kā Latvijas Riteņbraucēju Apvienības pārstavis, lai runātu par CSN izmaiņām. Taču redzot piedāvātos labojumus nākas secināt, ka riteņbraucēju situācija ir tikai pasliktināta, gan no ērtību, gan drošības viedokļa. CSDD ar CSN labojumiem, kuri attiecās uz visu valsti cenšās risināt arī nenozīmīgu vietēja mēroga problēmu.
Tā transporta līdzekļu vadītāju vispārīgie pienākumi nosaka “30.4. darīt visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, it sevišķi mazāk aizsargātie (gājēji un velosipēdu vadītāji)”, savukārt īpaši riteņraucējiem tiek noteikts, ka “200. Velosipēda vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību”. It kā riteņbraucēji, vadot 10-20 kg smagu divriteni, radītu lielāku apdraudējumi, neka autovadītāji, kuri vada >1 t smagus priekšmetus, kuri viegli spēj sasniegt ātrumu, kurš nekādi nav raksturojams, kā satiksmei drošs. To laikam sauc par samērīguma principu.
Ja iepriekš jautājums par to, vai riteņbraucējam obligāti jābrauc pa ietvi, kuru kāds “pielāgojis” braukšanai ar divriteni bija neskaidrs, tad turpmāk visas šaubas tiek dzēstas nosakot, ka tiek aizliegts “209.6. braukt ar velosipēdu pa pārējiem transportlīdzekļiem paredzēto brauktuvi, ja uz ceļa iekārtota velojosla, velosipēdu ceļš, gājēju un velosipēdu ceļš vai kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš”.
Pat nerunājot par Latvijas lielisko, kā tos dēvē, veloceliņu, kvalitāti, CSDD aizmirst, vai nezina un nav pat painteresējušies, ka braukšanas ar divriteni pa ietvi ir līdz pat 11.9 reizēm bīstamāka, nekā braukšana pa brauktuvi. Kā tieši CSDD iedomājās nokļūšanu uz Vanšu tilta (vai jebkura cita) ietvēm ar kravas divriteni? Vai CSDD zina, ka daudzās vietās ir uzstādītas barjeras, kuras nevar apbraukt – ir jānokāpj no divriteņa? Kāpēc autovadītajiem nekur nav jāstumj savi transporta līdzekļi? Vai nezinātājam ar divriteni izbraucot no Krustabaznīcas ielas uz Brīvības gatves, un braucot centra virzienā ir jāuzmin, ka ielas otrā pusē ir veloceļš?!?
Un tad CSDD piedāvā šādu jauninājumu: “Aizliegts (209.7.) braukt ar velosipēdu pa pārējiem transportlīdzekļiem paredzēto brauktuves labo pusi, ja transportlīdzekļu braukšanai vienā virzienā ir divas vai vairākas joslas un brauktuves labajā malā ir iekārtota ar 505.ceļa zīmi apzīmēta pasažieru sabiedrisko transportlīdzekļu josla”.
Labojiet mani, ja kļūdos, bet tādu brauktuvju Latvijā nebūs daudz. Es pat teiktu, ka zinu tikai vienu – Brīvības gatvi Rīgā. Šādi, acīmredzot, tiek risināta valstiskas nozīmes problēma, kad kāds riteņbraucējs (un tādu patiešām ir ļoti maz) brauc pa Brīvības gatves brauktuvi, nevis veloceļu, kurš ir tikai vienā ielas pusē. Atkal jautājums – vai no Čiekurkalna puses uz Brīvības gatves nokļuvušajiem, pat zinot par veloceļa eksistenci, ir jātiek pāri 6 joslām? Un ko tad, ja cilvēks vēlas nokļūt tikai dažas ēkas tālāk, vai līdz veikalam, kurš ir tajā ielas pusē, kurā viņš arī dzīvo, bet nav veloceļa?
Bet pats labākais, lai gan nekas jauns ir “201. Vietās, kur velosipēdu vadītāju braukšanas trajektorijas krustojas ar pārējo transportlīdzekļu braukšanas trajektorijām un velosipēdu vadītājiem ir priekšroka, velosipēdu vadītāji drīkst turpināt braukt tad, kad tie novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies par drošību.”
CSDD acīmredzot uzskata, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Šis punkts nozīmē, ka pat braucot pa galveno ceļa, pirms katra krustojuma, katras vārtrūmes, katras izbrauktuves no blakus teritorijas, divriteņa vadītājam ir jāsamazina ātrums, vai pat jāapstājās, jo tikai tā ir iespējams pārliecināties par drošību.
Vai CSDD var atbildēt, kāpēc šāda prasība nav attiecināta uz autovadītajiem? Vai vairāk nekā tonnu smags metāla gabals traucoties ar pilsētā atļautajiem 50 km/h rada mazāku kaitējumu, nekā divritenis? Šis punkts diskriminē riteņbraucējus! Man nekādi nav jājūtās atbildīgam par to, ka kāds pārkāpjot CSN prasības traumē, vai nogalina mani – tā nevar būt cietušā atbildība. Tas ir tā pat, kā vainot izvarotas sievietes par pārāk īsiem svārkiem, un tādēļ mīkstināt izvarotāja sodu. Jo tieši šāds būs rezultāts tiesā, cietušais riteņbraucējs saņems mazāku, vai pat nekādu kompensāciju, jo vienmēr viņu pašu varēs vainot noteikumu pārkāpumā. Vai tādejādi tiks labāk aizsargāti mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki?
Daudz jautājumu, un 3 risinājumi – proritāte vienmēr un visur ir gājējs, tad riteņbraucējs, sabiedriskais transports, un tikai tad pārējie motorizētie transporta līdzekļi. Kvalitatīva infrastruktūra – tad nevajadzēs izdomāt, teikšu kā ir, stulbus noteikumus, jo riteņbraucēji uzvedīsies daudz savādāk. Kopenhāgenā sarkano gaismu neievēro < 1% riteņbraucēju, padomājiet kāpēc. Izglītošana – tikai un vienīgi pozitīva! Nevis kampaņas, kurās ar traktoru pārbrauc motorollerim, pārbrauciet ar GAZ 53 divritenim, ieturiet stilu!
