Turpinot šonedēļ aizsākto rakstu sēriju par braukšanu ziemā, veloentuziasts Mihails Simvulidi dalās pieredzē par aukstajai sezonai piemērotāko ekipējumu.
Lūk, būtiskākās velo vajadzības
1. Riepas ar radzēm
Ar radzēm braukšana pa apledojušu ceļa segumu ir daudz stabilāka, taču, piemēram, pērn vēl decembrī pa Rīgu droši varēja riteņot bez radzēm – uz asfalta vai kārtīgi sablietēta sniega atšķirību no parastajām riepām braukšanā nejūt. Mihails uzskata – tas, ka daudzi velobraucēji turpina pārvietoties ar parastajām riepām arī ziemā esot gaumes jautājums. Viņš pats izvēlas braukt ar radžotām riepām, kuras parasti iegādājas interneta veikalos. Labas (piemēram, Schwalbe Marathon Winter) riepas ar radzēm varot nopirkt vidēji pa 30 eiro, kamēr Latvijā, kur tirgus ir mazs, tās izmaksā dārgāk. Tiem, kuri svārstās, vai investīcija ir tā vērta, puisis iesaka izmēģināt – izbraukt kādu dienu ar radžotām riepām, salīdzināt un tad izlemt – ieguldīt šādā ziemas aprīkojumā vai ne.
2. Velogaismas
Ļoti svarīgs aksesuārs gada tumšākajā laikā, jo ne tuvu ne visas ielas ir tik labi izgaismotas, lai riteņbraucējs būtu viegli pamanāms, - lai kādi būtu viņa velosipēdā iestrādātie atstarotāji. Visdrošāk pārvietoties ar divriteni, kuram priekšā un aizmugurē ir lukturīši, - tos var pamanīt pa gabalu pat tad, kad redzamību apgrūtina krēsla, migla vai sniegputenis. Aprīkot savu braucamo ar tādiem nebūt nav dārgi – lukturīši maksā vidēji 4-5 eiro gabalā, kas nudien nav tik liela nauda, lai neizmantotu iespēju sevi pasargāt. Turklāt modernās ledlampiņas ir ekonomiskas, un ar vienu bateriju komplektu var braukt pat pusgadu.
3. Aizsargs ķēdei
Tas nepieciešams, lai pasargātu ķēdi no sniega un tā mazāk rūsētu. Kūstot sniegs noskalo eļļu, un, ja aizsarga nav, jārēķinās ar papildus eļļošanu. Visvairāk no sniega cieš velosipēdi ar ārējiem ātruma pārnesumiem, - tie jebkurā gadījumā ziemā biežāk jāeļļo, citādi pavasarī var nākties mainīt gan ķēdi, gan kaseti. Ir velobraucēji, kas vasarā brauc ar vienu velosipēdu, piemēram, fiksīti, bet ziemā – citu, jo vasaras braucamais sniegā un salā nav pārāk ērts. Mihails gan brauc ar vienu velo gan ziemā, gan vasarā, taču tiem, kuri nolemj iegādāties braucamo tieši aukstajai sezonai, ieteiktu izvēlēties modeli ar rumbā iestrādātu ātruma pārslēgu, kā arī ar cieto dakšu, jo tā no sniega cieš mazāk nekā amortizatori, kas pēc pāris sezonām var prasīties pēc nomainīšanas, un tas nav tik lēts prieks.
4. Dubļusargi
Lai viss, kas ziemā uz ielas, biezā, slapjā un netīrā slānī nenonāktu uz braucēja muguras, lieti noder dubļusargi.
Ko darīt ar sāli?!
Ne vien autobraucēji un gājēji dabū ciest no Rīgā cītīgi piekoptās ielu iesālīšanas (atsniegošanas) metodes – pie savas sāls tiesas tiek arī ziemas riteņbraucēji. Mihails godīgi atzīstas – tīrīt braucamo katru dienu viņam negriboties, un vienīgais, ko viņš dara, vakarā atbraucis mājās, - paliek zem divriteņa avīzes, kur notecēt kūstošajam sāls-sniega maisījumam. Bet, ja mājās droša kāpņu telpa, velosipēdu uz stundu, kamēr nokūst sniegs, var atstāt pieslēgtu tajā.
Velobraucēja minimums
Lai arī Latvijas ziemas nav pārāk bargas un lielāks sals parasti nepieturas ilgi, bez silta, vēja necaurlaidīga apģērba iztikt nevar. Tāpat jārēķinās, ka diez vai vajadzētu ieplānot ļoti tālus vai arī velobraucienus visas dienas garumā, labāk veikt maksimāli īsus braucienus.
Mihailam, kurš ziemā ar velo brauc jau ceturto gadu, nav uzreiz pamanāma silta specapģērba. Galvenais, kas iekrīt acīs, viņam ienākot telpā un noņemot cepuri, ir pār galvu uzvelkama sejas maska. Universāla apģērba nav, skaidro Mihails, jo katrs aukstumu uztver citādi – vienam auksti ir jau mīnus pieci, kamēr citam tikai mīnus divdesmit, tāpēc katram jāatrod savai aukstuma izjūtai piemērots apģērbs. Mihailam pietiekot ietērpties mazliet siltāk nekā ejot kājām, jo pārvietošanās ātrums ir lielāks, kā arī parūpēties par roku un kāju siltumu, kas salstot visvairāk. Noteikti vajadzīgi siltāki cimdi, var izmantot slēpošanai paredzētos. Nepieciešami arī silti zābaki, un labāk, ja tie ir augstāki, lai pasargātu no mitruma iekļūšanas, jo tad kājas sāk salt. Lielākiem mīnusiem Mihails noteikti iesaka vismaz siltinātos džinsus, un protams, viņš salā vienmēr lieto sejas masku, kas pasargā seju no aukstā gaisa.
Ķiveri Mihails nevalkā – tā kā zem tās nevar pavilkt apakšā biezāku cepuri, brauc bez, kombinējot sejas masku ar siltu cepuri. Savukārt vajadzību pēc atstarojošās vestes, īpaši pilsētā, kur lielākā daļa ielu ir izgaismotas, puisis neredz. Viņš uzskata: ja velosipēds priekšā un aizmugurē aprīkots ar gaismām, vesti var nevilkt, un, ja uz muguras liek mugursomu, no tās vispār nav jēgas, ja nu vienīgi veste kalpo par papildus siltuma elementu. Taču, ja velogaismu nav, apģērbs ar tajā iestrādātiem atstarojošiem elementiem ir nepieciešams.
